Kung-fu

Tulkojumā no ķīniešu valodas „Kung” nozīmē „spēks”, „vara”, kā arī cilvēka „sasniegums”, „panākums”, „Fu” – nozīmē „cilvēks”. Hieroglifi apvienojas, lai aprakstītu meistara panākumus, kas sasniegti, pateicoties neatlaidīgam darbam ilgstošā laika posmā, tai skaitā mākslā pārvaldīt savu ķermeni, prātu un enerģiju, ar mērķi iegūt pārspēku cīņā. Tiek uzskatīts, ka par kung-fu kā cīņas mākslas pamatlicēju ir bijis kāds Indijas mūks vārdā Bodhidharma, Ķīnā pazīstams kā Damo. 520. gadā mūks pameta Indiju un devās uz Ķīnu. Tur viņš apmetās Šaoliņ klosterī. Klostera mūki viņam likās fiziski vāji un nespējīgi izturēt budistu askētisko dzīvesveidu. Viņš piedāvāja mūkiem fizisko vingrinājumu kompleksu, lai stiprinātu ķermeni. Vingrinājumi izrādījās ļoti efektīvi un mūki sāka tos regulāri uzlabot, savas prasmes pilnveidojot līdz pilnībai. Pakāpeniski uz šo fizisko vingrinājumu pamata tika izveidota aizsardzības sistēma. Kung-fu iekšējais spēks pārstāv to ķīniešu cīņas mākslu, kas savā pamatā balstās uz Ci koncepciju. Ietver sevī arī tādus virzienus kā Taicicjuaņ, Baguačžans, Siaņicjuaņ un citus. Cigun prakse ir neatņemams komponents iekšējā spēka izzināšanā. Ci kļūst par spēka avotu, bet cigun tiek izmantots kā teorētiskā un praktiskā metodes bāze, apgūstot kung-fu iekšējos virzienus.