Šamanisms

Šamanisms ir sena, iespējams, pati senākā cilvēces garīgā prakse; tā pirmsākumi, ja spriež pēc arheoloģiskajiem atradumiem, ir meklējami aptuveni 30 000 gadu tālā pagātnē. Šamanisms ir izplatīts visu kontinentu primitīvajās sabiedrībās – kā arhaiskajās, tā mūsdienu; tas tika praktizēts arī Eiropā, taču, sākot no viduslaikiem, Baznīca un inkvizīcija to ir iznīcinājušas. Antropoloģiskajā literatūrā vārdam šamanis tiek piedāvāti visdažādākie tulkojumi – zinošais; cilvēks, kas strādā ar uguni, dedzinātājs, cilvēks, kas redz tumsā; cilvēks, kas redz ar aizvērtām acīm, bet sramana tiek tulkots kā budistu mūks, askēts, dziļi reliģioza persona u. c. Tāpat kā jebkura maģiska sistēma, šamanisms bāzējas uz ticību psihisku Visuma spēku (zinātnes izpratnē – pārdabisku spēku) ietekmei uz fiziskiem notikumiem un šo spēku praktiskas izmantošanas iespējām cilvēka dziedināšanas, pakļaušanas, nogalināšanas u. c. nolūkiem. Ir nepieciešama šamaņa apziņas būtiska maiņa kā nosacījums iekļūšanai maģisko spēku pasaulē, un šim nolūkam tiek izmantotas dažādas metodes, piemēram, ritmiskas skaņas, kas tiek radītas ar bungām, tamburīnu, ekstātiskas dejas, psihedēliskas vielas u. c. (jāuzsver, ka metožu efektivitāte ir atkarīga no šamaņa psiholoģiskās nostādnes, no iniciācijas radītajām pārmaiņām viņa psihē – citādi jebkurš Rietumu narkomāns automātiski varētu kļūt par šamani). Šamanisma termins ietver daudz un dažādas prakses – tā nav viena skola vai tradīcija. Taču, kaut arī tas ir izkliedēts un fragmentārs un to nevar uzskatīt par vienotu garīgo uzskatu sistēmu, šamaniskās metodes un idejas dažādās pasaules malās mītošām tautām tomēr ir līdzīgas.